Tas

Mūžības dažas dzīvoja viņa Tur kur visas laternas trīc Trīsdesmit kaķu spēlēja valsi Viena viņa griezās līdz rīts Un likās iestrēdzis ir vēstures rats Uz šaha dēļa viņai mūžīgais pats Kad mana mute teica: "Brīnišķā, nāc!" Tik pēkšņi teica, nosarku pats Laikmetus dažus lasīja viņa Lugas, kurās cerības gaist Kaķi, kas viņai sargāja durvis Brēca kamēr ūsas sāk kaist Bet manas acis sauca: "Brīnišķā, nāc!" Kāpēc tā notiek es nezinu pats Mums laikam abiem bija iestājies bads Jau ilgi bija plosījies bads Melnajās segās ielauzās gaisma Lai viņi netic - nekas Salauzt mūs nevar miljoniem gadu Mums abiem ir noticis tas Kas mums par daļu, ka saulē zvilnot Daudzi nemāk dabūt neko Viņiem vēl ilgi jāpaliek gribot Paņemt mūsu augšējo do Melnajās segās ielauzās gaisma Lai viņi netic - nekas Salauzt mūs nevar miljoniem gadu Mums abiem ir noticis tas Salauzt mūs nevar miljoniem gadu Mums abiem ir noticis tas Mums abiem ir noticis tas